0 0
Read Time:15 Minute, 59 Second

Latvia is praised as a country where 36% of leading positions in private business are occupied by women. As an intersectional feminist, our author however can’t but notice that the ruling ideology in Latvia is not friendly to women of humble backgrounds.

Economic empowerment has been on the feminist agenda for decades; one could say that the demand for financial independence was one of the first tenets of feminism. However, although women have been keen on acquiring new skills and mostly willing to earn their own income, the employment rate for women is still considerably lower than that for men. In 2014, 70.1 % of the EU’s male population were employed versus a significantly less 59.6% of the female population. There are considerable differences in gender gaps between different EU countries; for example, in Malta and Greece the difference between employment rates for men and women is as wide as 16-25 percentage points. In contrast, Finland, Sweden and Denmark show very little gender based employment differences – 2.1, 3.8 and 5.0 percentage points correspondingly.

Women working: Economic empowerment has been on the feminist agenda for decades

The same could be said about Latvia – the employment rate for women here exceeds the EU average. According to statistics, Latvian women are better educated – 67.5% women and 32.5% men graduated from university in 2012, 65% women and 35% men obtained their PhD in 2011. If salary depended only on professional skills and education level, Latvian women would be better paid than men.

But unfortunately, it seems that employers place more value on something else, namely, gender. The gender wage gap in Latvia is 14.4%. To put it bluntly, Latvian women do not profit much from their education.

Despite this obvious inequality in the labour market, Latvian women are well represented in politics and big business. This phenomenon, combined with the high employment rate, helps Latvia to appear better in terms of gender equality in the EU statistics and to hide the unpleasant social reality which undermines the lives of thousands of ordinary women who do not happen to be a prime minister or a CEO.

The aim of this article is to examine the peculiar disproportion of women with and without economic power and to find an answer to the following question – should economic empowerment be viewed as a goal per se or should we take into account all detrimental effects it brings upon other women? I am going to contest a general notion of liberal feminism that individual success is the best a woman can aspire to.

Unexpected success of Latvian business ladies – should we be happy for them?

Brand new research has recently been published by the European Institute for Gender Equality (EIGE). It was discovered that 36% of leading positions in private business in Latvia are occupied by women – this rate could be compared with those of Scandinavian countries or France. Neither experts in the EIGE, nor local social researchers can fully explain the reasons. Many hypotheses have been suggested to explain this phenomenon: the historical tradition of working women in Latvia, the necessity to work to survive during the tumultuous 1990s or the fact that there are more middle-aged women than men in Latvia. Despite some confusion on this matter experts tend to agree that Latvia has done a good job and its good practices should be studied and copied in other countries. Technically speaking, this is a good approach – if a woman can become a CEO, it is, after all, far better than if she is hindered from doing so. However, if we want to go beyond the classic ideas of liberal feminism, we should evaluate the consequences of this phenomenon and challenge the consensus that the aforementioned figures are a sign of a well implemented gender equality policy.

The collapse of the Soviet Union brought with it massive impoverishment for many. While the Latvian economy grew increasingly since 2004, the country was hugely affected by the 2007-2008 economic crisis. According to both Latvian and EU officials It has since recovered well – an opinion contested not only by the Latvian opposition, but also by the American economist and Nobel Prize winner Paul Krugman. For brevity’s sake I will not discuss the economic data here but would like to emphasize that popular thoughts and opinions on poverty, poverty risks, inequality etc. are impacted by the ruling economic ideology – that of the active, innovative rich, and the lazy, passive and poor. Moreover, trickledown economics (the theory that wealth trickles down from the rich to the poor) is still a ruling concept for Latvia’s politicians and high-profile economists.

Office work: Capitalism was introduced in Latvia in the early 90s

Without taking into the account how capitalism was introduced in Latvia in the early 90s, we cannot hope to fully comprehend the national solutions proposed to eliminate gender inequality. Calls to create one’s own employment, and to “stop relying on the state” are accompanied by condescending remarks towards “backward” older people. They, according to many Latvian opinion makers, have a mysterious mindset called “Soviet thinking” – a description often used to mock the destitute. Both women and men are affected by this policy, however officials are proud of women who adopt the necessary attitude and make their way up the ladder towards senior management.

But how should feminists evaluate this situation? This depends on the position they occupy within the feminist movement itself.

What kind of feminism does Latvia need most?

For liberal feminists, the key for women’s empowerment lies in the area of rights. If women are denied their civil, economic, and indeed, any other rights, this situation should be changed to better meet the rights of women. When legal barriers are removed, women can become active members of society, namely capitalist society. If we adopt this stance, there is certainly nothing wrong with female CEOs, on the contrary, we should praise them for their entrepreneurial abilities and present them as role models for kids and youngsters.

Marxist feminists would likely posit that in a capitalist society a person can never make a truly free choice in order to enjoy economic empowerment. Not everyone will become a top manager, not only because they lack skills or motivation but primarily because the social conditions they live in are limiting their opportunities. Even in a world where there are no discriminatory laws, for the majority, the world is only their oyster in theory.

The intersectional feminist seeks to unveil the roots of discrimination in economies, ideologies and distributions of power. For intersectional feminists gender is not the only issue; race, class, age, ethnicity and education matter as well. All these characteristics can make a woman more or less privileged in comparison to her fellow citizens. Making women’s success pivotal might be a dangerous thing – the slippery slope of identity politics is that we might praise economically empowered women who are as invested in maintaining the status quo of inequality and exploitation as men.

The chosen few – not everyone will become a top manager

So, what kind of feminism will not only eliminate formal gender inequality but also help to diminish inequalities between more and less privileged women? As a Latvian citizen, I am neither happy nor proud of our female ex-president, ex-prime minister, ministers, and dozens of other members of the political and financial elite. As a feminist, I appreciate the absence of legal obstacles to become a businesswoman or the Parliament’s spokesperson, but as an intersectional feminist I can’t help but notice that the ruling ideology in Latvia is not friendly towards women of more humble backgrounds. Rather than presenting the 36% of Latvian women with huge economic power as the national success in fighting gender inequality, the following actions should be taken:

  • Sexism and discrimination should be contested daily and routinely. So-called typically “male” and “female” jobs are still a reality for 44% of Latvians. According to statistics the majority are highly confused and do not have a consistent opinion on these matters. For example, in 2013 69% of the respondents stated that abilities, talents, and interests are not different for boys and girls. At the same time 57% said that they are in favour of separate housekeeping lessons in schools. The following pattern could be deduced: When asked more general questions on gender equality, Latvians tend to give more progressive answers. When they are asked to go into details, more or less conservative mindsets starts to dominate. Therefore, these mindsets need to be challenged.
  • In order to achieve truly equal economic empowerment, a feminist agenda should go hand in hand with anti-poverty measures and measures against the unequal redistribution of income, and a progressive tax system should be implemented in Latvia. Otherwise we will be empowering few women at heavy cost.
  • Latvian social scientists and intellectuals should rethink naive and unhelpful explanations. Research has shown that ethnic minorities (Russians, Ukrainians, Belarusians, Jews, Poles) are more conservative on gender issues than ethnic Latvians. The interpretation proposed by some sociologists is strikingly amateur: a “difference in mentality, upbringing, and traditions”. Social alienation and estrangement from civil rights might be the actual reasons.

There is little doubt that feminism must discuss economic issues; if topics such as precarious employment opportunities, the wage gap, student debts and a volatile financial future are excluded from feminist debates, the whole movement would become estranged from reality. However, it would be better if feminists questioned the very concept of economic success in a divided world full of exploitation and inequality. Economic empowerment does not necessarily mean becoming a member of the ruling class. Indisputably praising those women who managed to get through the glass ceilings and gender stereotypes, and become a top-manager is a one-dimensional response to limited economic empowerment. Behind every CEO, male or female, there are thousands of people who could be made redundant or exposed to unbearable working conditions by that person. To give voice to people who are less privileged should be vital for any social movement if it claims to promote equality; women all over the world are at a heightened risk poverty in comparison to men. It is obvious that not all women can become CEOs even in Europe. Therefore, an intersectional form of feminism which takes into account not only gender but class is the way forward.

Latviju slavē kā valsti, kur 36% vadošo pozīciju lielajā biznesā ieņem sievietes. Kā intersekcionālā feministe, mūsu autore nevar nepamanīt, ka Latvijā valdošā ideoloģija nav draudzīga sievietēm ar pieticīgiem resursiem.

Ekonomiskā neatkarība ir bijusi viena no feministu prasībām ļoti ilgu laiku; varētu pat teikt, ka prasība pēc finansiālās varas pār sevi bija viens no pirmajiem feministu saukļiem laikā, kad sievietes nebija tik aktīvas darba tirgus dalībnieces, kā šobrīd. Lai gan sievietes labprāt ieguva jaunas prasmes un lielākoties ar entuziasmu uztvēra ideju, ka savu iztiku varētu pelnīt pašas, sieviešu nodarbinātības rādītājs vēl joprojām ir zemāks, nekā vīriešu. 2014. gadā 70.1% vīriešu un 59.6% sieviešu bija nodarbināti. Pastāv lielas atšķirības dzimumu nevienlīdzībā dažādās ES valstīs. Piemēram, Maltā un Grieķijā nodarbinātības dzimumu nevienlīdzība ir 16-25 procentu liela, bet Somijā, Dānijā, Zviedrijā tikpat kā nav uz dzimumu balstītās diskriminācijas darba tirgū.

Strādājošās sievietes: ekonomiskā spējināšana ir bijusi feministu prasība desmitgadēm

To pašu varētu teikt par Latviju – sieviešu nodarbinātības radītājs ir pat lielāks nekā Eiropas vidējais. Pēc statistikas datiem, Latvijas sievietes ir labāk izglītotas – 67.5% sieviešu un 32.5% vīriešu absolvēja universitāti 2012. gadā, un 65% sieviešu un 35% vīriešu ieguva doktora grādu 2011. gadā. Ja alga būtu atkarīga tikai no profesionālajām iemaņām un izglītības līmeņa, Latvijas sievietes būtu labāk atalgotas nekā vīrieši.

Diemžēl, tā vien šķiet, ka darba devēji vairāk novērtē kaut ko citu, jo dzimumu atalgojuma plaisa Latvijā ir 14.4%. Atklāti sakot, Latvijas sievietes neiegūst daudz no savas izglītības.

Neskatoties uz acīmredzamu nevienlīdzību darba tirgū, Latvijas sievietes ir labi pārstāvētas politikā un lielajā biznesā. Šis fenomens ļauj Latvijai izskatīties labāk ES statistikā un apslēpt nepatīkamu sociālo realitāti, kas grauj to sieviešu dzīves, kuriem nav palaimējies kļūt par premjerministri vai CEO. Šī raksta mērķis ir izpētīt sieviešu ar un bez ekonomiskās varas savādas disproporcijas iemeslus un atrast atbildi uz šādu jautājumu – vai ekonomiskā vara un spējināšana ir mērķis per se, vai arī mums tomēr būtu jāņem vērā to kaitīgu ietekmi uz citām sievietēm? Šajā rakstā es gribētu apstrīdēt liberālā feminisma nostādni, ka individuālais panākums ir tas, pēc kā sievietei brīvā sabiedrībā būtu jātiecas visvairāk.

Vai mums būtu jāpriecājas par Latvijas bizneslēdiju negaidītiem panākumiem?

Pavisam nesen Eiropas Dzimumu Līdztiesības Institūts ir nācis klājā ar jaunu pētījumu. Tika atklāts, ka 36% vadošo pozīciju uzņemējdarbībā ieņem sievietes – rādītājs, ko var salīdzināt ar Skandināvijas vai Francijas datiem. Nedz EDLI eksperti, nedz vietējie sociālie pētnieki nevar pilnībā izskaidrot šo fenomenu. Tika minēts, ka ilga strādājošo sieviešu tradīcija, nepieciešamība izdzīvot juceklīgajos deviņdesmitajos gados, un pat tāds vienkāršs fakts, ka Latvijā ir vairāk vidējā vecuma sieviešu nekā vīriešu, varētu būt ietekmējis šo situāciju. Neskatoties uz zināmu samulsumu, eksperti tiecas piekrist, ka Latvija ir paveikusi labu darbu un ka šīs labās prakses vajadzētu ievadīt arī citās ES valstīs, lai veicinātu dzimumu līdztiesību. Tehniski runājot, tas ir pareizi – ja sieviete var kļūt par vadītāju, tas ir daudz labāk nekā tad, kad viņai to liedz. Taču, ja mēs pieņemam citu, ne liberālā feminisma, pozīciju, daudz svarīgāk ir novērtēt sekas un apstrīdēt kopējo pieņēmumu, ka šie skaitļi patiešām liecina par kvalitatīvu dzimumu līdztiesības politiku.

Padomju Savienības sabrukums noveda pie masveida grimšanas nabadzībā. Tajā pašā laikā pilējošais kapitālisms (trickle down economics) vēl joprojām ir vadošais uzskats Latvijas politiķu un vadošo ekonomistu vidū. Latvija bija viena no ES valstīm, kas vissmagāk cieta no 2007.-2008. gadu finansiālās krīzes, bet kopš tā laika ir atguvusies, kā apgalvo gan Latvijas, gan ES oficiālās personas. Šo viedokli apstrīd ne tikai Latvijas opozīcija, bet arī ekonomisti, teiksim, amerikāņu ekonomists, Nobela prēmijas laureāts, Pols Krugmans. Nevēloties šeit diskutēt par ekonomiskajiem datiem, es gribētu pasvītrot, ka plaši izplatītas idejas par nabadzību, nabadzības riskiem, nevienlīdzību utt. stipri ietekmē vadošā ekonomiskā ideoloģija – aktīvi un inovatīvi bagātie un slinki, pasīvi nabadzīgie.

Kapitālisms un uzņēmējdarbība ienāca Latvijā 1990. gados.

Neņemot vērā to, kādā veidā Latvijā 90. gadu sākumā tika ievadīts kapitālisms, mēs nevarēsim pilnībā saprast vietējo dzimumu līdztiesības veicināšanas politiku. Saucieni radīt pašiem savu darbavietu, aicinājumi pārstāt paļauties uz valsti, nāk vienā komplektā ar nicinošām piezīmēm par “atpalikušajiem” vecākās paaudzes un vidējā vecuma cilvēkiem. Viņiem, pēc daudzu Latvijā ietekmīgo publisko personu domām, piemīt noslēpumaina “”padomju domāšana” – raksturojums, ko bieži izmanto, lai izsmietu trūcīgos. Gan sievietes, gan vīrieši cieš no šādas politikas, bet valdība lepojas ar sievietēm, kuras pieņem nepieciešamo uzvedību un izurbj savu ceļu pie augstākā līmeņa vadības. Kā feministēm būtu jāskatās uz šo situāciju? Tas ir atkarīgs no viņu pozīcijas feministiskajā kustībā.

Kāds feminisms ir nepieciešams Latvijai?

Liberālais feminisms uzskata, ka visas problēmas ir saistītas ar tiesību trūkumu. Ja sievietēm tiek liegtas civiltiesības, vai jebkādas citas tiesības, šī situācija ir jāmaina par labu sievietēm. Kad likumdošanas traucēkļi ir novērsti, sievietes var kļūt par sabiedrības līdztiesīgiem un aktīviem biedriem, protams, pieņemot to, ka šī sabiedrība ir kapitālistiskā un pilna ar iekšējām pretrunām un konfliktiem. Ja mēs ieņemam šādu pozīciju, sievietes vadošās pozīcijās var tikai iepriecināt un liberālajām feministēm būtu viņas jāuzslavē par uzņēmēju talantu un jāprezentē kā paraugmodeles jaunākajai paaudzei.

Marksistiskais feminists šeit norādītu, ka kapitālistiskajā sabiedrībā cilvēks nekad neveic patiešām brīvas izvēles, lai izbaudītu ekonomisko spējināšanu. Ne katrs var kļūt par vadītāju, ne tikai tāpēc, ka viņam vai viņai pietrūkst zināšanu un prasmju, bet lielākoties sociālo apstākļu dēļ, kas ierobežo cilvēku iespējas. Pat sabiedrībā, kur nav diskriminējošo likumu, lielākā cilvēku daļa nekad nesasniegs savus sapņus (vai to, ko ideoloģija liek uzskatīt par labiem sapņiem).

Intersekcionālais feminisms tiecas atsegt diskriminācijas saknes ekonomikā, ideoloģijā un varas sadalē. Nozīme ir ne tikai dzimtei, bet arī rasei, šķirai, vecumam, etniskajai piederībai, izglītībai. Visi šie faktori var padarīt sievieti par vairāk vai mazāk privileģētu salīdzinājumā ar viņas līdzpilsonēm. Uzskatīt, ka jebkādi sieviešu panākumi sabiedrībā ir feminisma galīgais mērķis ir bīstami – identitātes politikas slidenā nogāze ved pie tā, ka mēs varam slavēt sievietes, kuras atražo un padziļina nevienlīdzību un ekspluatāciju tikpat lielā mērā, kā to līdz šim ir darījuši vīrieši.

Neliels izmeklēto
skaits – ne katrs kļūs par vadītāju

Tātad, kāds feminisms būtu nepieciešams, lai ne tikai izskaustu dzimumu nelīdztiesību, bet arī palīdzētu samazināt nevienlīdzību starp vairāk un mazāk privileģētām sievietēm? Kā Latvijas pilsone, es neizjutu ne prieku, ne lepnumu par sievieti-prezidenti, premjerministri, ministri vai jebkuru citu vadošās politiskās vai finanšu elites pārstāvi. Kā feministe es novērtēju to, ka Latvijā nepastāv nekādi likumdošanas šķēršļi, kas traucētu sievietei kļūt par uzņēmēju vai Saeimas deputāti, taču kā intersekcionālā feministe es nevaru nepamanīt, ka Latvijas vadošā ideoloģija nav draudzīga sievietēm ar pieticīgiem resursiem. Tā vietā, lai prezentētu pieminētās 36% ekonomiski spējinātās Latvijas sievietes kā nācijas panākumu cīņā par dzimumu līdztiesību, būtu patiesībā jāveic šādi soļi:

  • Seksisms un diskriminācija ir jāapkaro ikdienā. Vīrieši un sieviešu profesijas vēl joprojām ir realitāte 44% Latvijas iedzīvotājiem. Statistika rada, ka respondentu vairākums ir apmulsuši, un ka viņiem nav skaidra viedokļa par šiem jautājumiem. Piemēram, 2013. gadā 69% respondentu ir teikuši, ka spējas, talanti un intereses nav atkarīgi no dzimuma. Tajā pašā laikā 57% izteicās par labu dalītām mājturības stundām skolās. Var izdarīt šādu secinājumu – jautāti par vispārīgām problēmām, kas skar dzimumu līdztiesību, Latvijas iedzīvotāji parasti sniedz diezgan progresīvas atbildes, taču ja ir nepieciešams izklāstīt savu viedokli detalizēti, sāk dominēt vairāk vai mazāk konservatīvais domu gājiens;
  • Lai sasniegtu patiesu ekonomisko spējināšanu, feministu dienas kārtībai ir jāiet roku rokā ar nabadzības izskaušanas pasākumiem un pret nevienlīdzīgas ienākumu sadales vērstām kampaņām. Citādi mēs tikai nedaudz palielināsim privileģēto sieviešu skaitu par augstu cenu;
  • Latvijas intelektuāļiem un pētniekiem būtu pēc iespējas ātrāk jāatmet naiva socioloģija. Tika atklāts, ka Latvijas etniskās minoritātes (krievi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji, poļi) ir konservatīvāki dzimumu līdztiesības jautājumos, nekā etniskie latvieši. Sociologu piedāvātā interpretācija ir pārsteidzoši diletantiska – mums piedāvā noticēt, ka šo atšķirību iemesli ir citāda mentalitāte, audzināšana un tradīcijas, lai gan daudz tuvāk patiesībai ir sociālā atsvešināšanās un civiltiesību liegšana.

Nav nekādu šaubu, ka feminismam ir jārunā par ekonomiskajām problēmām. Ja tādas tēmas kā nestabila nodarbinātība, atalgojuma plaisa, studentu kredīti un neskaidra finansiālā nākotne nebūtu feministiskā diskursa daļa, visa kustība zaudētu saikni ar realitāti. Taču ar ekonomisko spējināšanu nav nepieciešami jāsaprot iespēju katrai sievietei kļūt par valdošās šķiras locekli. Būtu labi, ja feministes apstrīdētu pašu ekonomiskās veiksmes koncepciju sašķeltajā un ar nevienlīdzību un ekspluatāciju pilnajā pasaulē. Aiz katra CEO, vīrieša vai sievietes, atrodas tūkstošiem cilvēku, kuri nebūtu sevišķi iepriecināti, ja viņus no darba atlaistu sieviete vai ja tā būtu sieviete-vadītāja, kura uzspiestu neciešamus darba apstākļus. Dot balss tiesības cilvēkiem ar nelieliem ienākumiem ir ārkārtīgi svarīgi katrai sabiedriskajai kustībai, kas veicina vienlīdzību. Visā pasaulē sievietes ir vairāk pakļautas nabadzības riskam, nekā vīrieši, un ir skaidrs, ka visas sievietes nekad nekļūs par vadītājam, arī Eiropā ne. Feminisms, kas ņem vērā ne tikai dzimtes, bet arī šķirisko identitāti, un nebaidās iestāties pret dažām sievietēm, var iegūt daudz jaunu atbalstītāju.

Marija holds an MA in philosophy and has been working as an oral history researcher. Grown up in post-Soviet Latvia, she is currently living in Latvia and Spain. Marija is particularly interested in intersectional feminism, Marxist feminism, and East European socio-historical issues.

Marija Assereckova
Marija holds an MA in philosophy and has been working as an oral history researcher. Grown up in post-Soviet Latvia, she is currently living in Latvia and Spain. Marija is particularly interested in intersectional feminism, Marxist feminism, and East European socio-historical issues.

Average Rating

5 Star
4 Star
3 Star
2 Star
1 Star

One thought on “Women and the Economy: Why women becoming CEOs might not be the best benchmark for feminism – Sievietes un ekonomika: kāpēc sieviete-vadītāja ne vienmēr ir feminisma galvenais mērķis [EN/LV]

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.